Ar šādu jautājumu sastapos tālajā 2019. gadā - brīdī, kad, runājot ar mammu, sapratām, ka līdzšinējā viņas grāmatu izdošana pašai finansiāli nav bijusi diez ko izdevīga. Tas gan neatturēja no jaunu grāmatu rakstīšanas vai iesākto pieslīpēšanas. Lai gan tajā brīdī studēju kultūras vadību, īsti ar grāmatniecību nebija sanācis saskarties. Tikai gāmatu pārdošana Amerikā, bet tas nu nemaz šajā konkrētajā jautājumā nepalīdzēja. Mana pirmā doma bija: grāmatas izdod izdevniecības, tur tiek izdarīts viss no A līdz Z - autora atrašana, grāmatas lapu salikšana kopā un pēc tam arī tirdzniecība. Apmēram tā ir rakstīts līgumā, kuru mamma iepriekš bija parakstījusi ar izdevniecību, kas izdevusi dažas viņs grāmatas. Biju diezgan pārsteigta, ka tā ne vienmēr ir taisnība un manas zināšanas bija visnotaļ aprobežotas. 

Tā kā man 2019. gadā bija neliels finanšu kapitāls un liela iedvesma sākt veidot savu biznesu, tad nolēmu - es pārdošu savu māti (māmiņa nez kāpēc bija ļoti apmierināta ar šādu ideju). Nu tad sāku plašajā pasaulē lēnām teikt te vienam, te otram cilvēkam, ka vēlos izdot savas mammas grāmatu un ka man noderētu jelkāds padoms. Te nu arī īstajā brīdī uzzināju: draudzenes mammai esot bijusi paziņa (kā jau Latvijā, nav tālu jāmeklē), kura strādājot uzņēmumā, kas tieši to dara - drukā grāmatas. Es ar savu mazo sajēgu šajā nozarē tā arī uzrakstīju jaunajai kontaktpersonai, sarunājām tikšanos birojā. Tiku kārtīgi izglītota, kā ideju par grāmatas izdošanu padarīt reālu.

Saruna un manas pārdomas vedās apmēram šādi:

1. “Vispirms ir vajadzīgs pats materiāls - grāmatas saturs.”

Tas mums bija. Kopš 1998. gada rakstīts, pārrakstīts un atkal pārrakstīts, bet bija.

2. “Vai jums ir atrasts maketētājs?

Pēc neliela klusuma brīža man paskaidroja, ka maketētājs ir tas, kurš saliek visu kopā - tekstu atbilstoši uz lapām, pieliek sākuma un beigu lapas, izveido vāku u.tml. Pēc būtības padara grāmatu gatavu drukāšanai, jo es nebiju aizdomājusies, ka Word fails tā vienkārši nekļūst par grāmatas saturu un tomēr ir jābūt kādam zinošākam (vai pašai jāiemācās), lai saliktu visu kopā. Man par prieku šī druka piedāvāja, ka viņiem ir zināma maketētāja, ko varētu man piedāvāt, taču tas nav gluži drukas piedāvājumā, tāpēc jādomā pašai, kurš beigu beigās maketēs.

3. “Vai ir plānots grāmatu veidot melnbaltu vai krāsainu?”

Tā kā manā plānā bija romāna tipa grāmata ar lielākoties pieaugušo mērķauditoriju, tad uzreiz nolēmu, ka pietiks ar melnbaltām iekšlapām. Kā izrādās, tas ir pat STIPRI lētāk nekā kaut kas krāsains. Man arī minēja, ka vāka krāsām gan nav tik lielas nozīmes un gan jau loģiski būtu to veidot krāsainu.

4. “Vai plāns ir veidot ar mīkstajiem vai cietajiem vākiem?”

Te nu man gan bija savs viedoklis, jo iepriekšējām mammas grāmatām bija ļoti dīvaini vāki. Tie no sākuma šķita kā standarta mīkstie vāki, taču, nēsājot grāmatu somā, sāka atlīmēties kaut kāda plēvīte. Es uzreiz paskaidroju, ka noteikti vēlētos to novērst. Drukas pārstāve gan apgalvoja, ka viņiem šādas problēmas nevarētu rasties. Tik un tā vienojāmies, ka visglītāk būs ar cietiem vākiem. Vēlāk noskaidroju, ka konkrētās grāmatas, kuras minēju, nebija drukātas šeit, taču citas  - ar cietiem vākiem, kuras biju “staipījusi apkārt” - bija drukātas tieši šeit un bija ļoti kvalitatīvas.

5. “Un kādu papīru jūs gribētu? Ofsetā vai digitālajā* drukā? Kāds būtu grāmatas izmērs?”

Te nu mana kompetence bija absolūta nulle. Zināju tikai to, ka negribu, lai lapas būtu spīdīgas, bet, kad man sāka jautāt par kaut kādiem gramiem, tad es pilnībā abstulbu. Tur gan es joprojām neko īsti nezinu, tikai vienu: jo smagāk, jo pārsvarā dārgāk, bet, ja ir papīrs uz vietas vairāk sapirkts, tad tas ir lētāks. Nu, kaut kā tā, bet īsti gudra netiku. Iedomājos, ka vieglāk būs, ja man parādīs grāmatu paraugus un es varēšu pačamdīt un saprast, ko gribu. Vienojāmies par tādām nedaudz iedzeltenām lapām, jo tās bija vieglāk acīm un nelikās pārāk plānas. Izrādījās, ka tas esot vēl piedevām viens no lētākajiem papīriem un druka tad būšot ofsetā. Digitālā druka, man teica, vairāk vai mazāk ir “spīdīgā” ar košām bildēm. Arī izmēru izvēlējos, vienkārši norādot uz iedotās grāmatas paraugu.

6. “Kādā tirāžā vēlaties izdot? Jeb cik daudz grāmatas drukāsim?”

Šis bija jautājums, kuru kaut kā nebiju iepriekš iedomājusies. Drukas meitene man pateica, ka romānus parasti izdod ap 1000 eksemplāros. Man tas šķita pieņemami, lai gan realitātē noteikti vēl neapzinājos, cik daudz tas ir. Man tika arī minēts: jo vairāk drukā, jo izdevīgāk sanāk uz 1 grāmatu -  liela daļa izmaksu ir tieši uz drukas faila apstrādi un visa uzsākšanu. 

No drukas viedokļa tas arī ir apmēram viss, kas viņus interesē:

1) atbilstoši viņu standartiem izveidots makets (atsevišķs makets ir vākam);

2) mīkstie vai cietie vāki;

3) papīra veids;

4) ofsets vai digitālā druka;

5) eksemplāru skaits (tirāža).

Pēc tam noskaidroju, ka ir vēl tāda lieta, kā ISBN un svītru kods, ko atsevišķi katrai grāmatai jāiegādājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas portālā izdevejiem.lnb.lv. Šobrīd, ja ir tāds iegādāts, druka var piedāvāt 5% PVN 21% vietā. Svarīgi zināt, ka citādi jūsu grāmatu neņems pretī grāmatnīcās, ja nebūsiet uzlikuši oficiāli reģistrētu svītru kodu. Jāmin, ka ISBN izsniegšana nāk arī ar saistībām - minimums 7 grāmatu kopijas bez maksas jānodod LNB rīcībā. To līdz gada beigām var nokārtot, bet ieteicams ņemt vērā, it īpaši, ja izdot plānots mazu eksemplāru skaitu.

Nu man bija āķis lūpā, atlika sagatavot līdz galam grāmatas saturu. Liku mammu pie darba. Lai gan viņa ir latviešu valodas skolotāja ar doktora grādu un milzīgu pieredzi, sapratām, ka ir tomēr nepieciešami vēl kādi cilvēki no malas, lai pārlasa melnrakstu un paskatās, vai nav ielaistas neuzmanības kļūdas. Tā kā mums finanses nebija bezgalīgas, šo uzdevumu iedevām pāris studentiem, kuriem bija ļoti labas valodas prasmes un kas studēja atbilstošā sfērā. Par to viņi pretī saņēma dažas grāmatas bez maksas. Paralēli arī es uzmetu aci visai grāmatai, pārlasot to vairākkārt un komentējot, kas šķiet nesaprotams parastajam lasītājam bez filologa izglītības. Tā nu pa četriem bijām tikuši pie gatavā materiāla. Vēlāk uzzinājām no pieredzējuša korektora (tā izrādās ir tā profesija, ko mums vajadzēja jau no sākuma), ka defises un domu zīmes esot nedaudz atšķirīgi jāizmanto un bija arī vairākas neuzmanības kļūdas. Bet ko nu vairs. Paldies par to pašu, ņemsim vērā nākamajās grāmatās. Paralēli biju arī uzrakstījusi vienai no ieteiktajām maketētājām, kura piekrita par, manuprāt, apmierinošu cenu samaketēt grāmatu drukai atbilstošā failā un tālāk nodot drukai.

Tā 2020. gada sākumā iznāca mans pirmais lolojums - Māras Ozolas biogrāfiskais trilleris “Es vairs nebēgu pa sapņiem”. Viss ritēja lieliski uz priekšu - sākām publicēt informāciju sociālajos tīklos, veidojām atklāšanas pasākumus, parakstīju līgumus ar Jāni Rozi un Globusu par tirdzniecību veikalos un pie katras izdevības  arī pati piedāvāju grāmatu iegādāties visiem, kas bija gatavi manī klausīties. Atsauksmes sāka pieplūst viena pēc otras. Cita vairāk izbrīnīta par grāmatas satura patiesumu, cita pateicās par grāmatas rakstīšanu un cita šausminājās, kāpēc vispār tik briesmīga sižeta grāmatas jāraksta. Palēnām sāku justies, kā īsta grāmatu izdevēja. Taču pandēmija… Neko darīt, pārliekam visu uz internetu, un tas palēnām manu māti padarīja par vienu no zināmākajām skolotājām Latvijā. Pēc gandrīz gada tapa arī mājaslapa maraozola.lv, kas nu jau apaugusi ar vairākām grāmatām.

*neesmu izmantojusi saitēs redzmo uzņēmumu, norādu tikai kā labu paraugu paskaidrojumam, kas ir ofseta un digitālā druka.