Apraksts
Tukšas ielas un veikali, tukši ceļi… Kaut kur redzēta aina, vai ne? Bet mēs taču zinām, ka patiesībā neviens badā nemirst un pliks nestaigā, ka bez daudzām lietām un darbībām patiesībā var iztikt. Mēs zinām, ka reiz viss beigsies un atsāksies varbūt citāda, taču gluži normāla dzīve.
Bet ja nu tā nebūtu? Ja nu mēs skaidri zinātu, ka viss tā arī paliks tukšs, ka apģērbs reiz noplīsīs un ka bads ir gluži reāli draudi? Ka tuvie cilvēki nekad neatgriezīsies, bet visapkārt ir gluži nezināmas briesmas?
Jā, kā mēs rīkotos tad? Vai domātu tikai par sevi, grābdami visu, ko vien var dabūt, apdraudēdami citus, lai gūtu labumu tikai sev? Vai pārvērstos par cilvēkiem, kas domā tikai par dienišķo iztiku un plikumu piesegšanu? Bet varbūt nopūlētos, lai glābtu visu, kas vēl atlicis, saglabātu visu, kas dārgs un vērtīgs, raudzītu atjaunot likumību un kultūru?
Kurā pusē mēs būtu?
Reiz senos laikos divas mazas (vai varbūt ne gluži tik mazas) meitenītes rotaļādamās taisīja spēļu grāmatiņu: viena rakstīja pasaciņu, otra zīmēja. Esot norunājuša, ka vēlāk, kad būs jau lielas, viena rakstīs īstas grāmatas, bet otra ilustrēs.
Var jau būt, ka tā patiešām noticis, vismaz māsa to apgalvo, kaut gan es neko tādu neatceros. Bet mēs jau sen esam lielas, viena raksta, otra – zīmē un glezno. Kādu brīdi, precīzāk, dažus gadu desmitus gan ne viena, ne otra to nedarījām.
Kā atsāku rakstīt? Godīgi sakot, saskaitos. Saskaitos tāpēc, ka skolēnu vēlme lasīt arvien gāja mazumā, bet iespējas atrast piemērotas grāmatas saruka vēl straujāk. Ar labām un skaistām grāmatām bija pilni plaukti gan bibliotēkās, gan veikalos, bet… Jā, šis “bet”! Tādu bija veseli divi.
Man pašai ļoti patīk fantāzijas literatūra, bet tās nupat bija saviesies pārāk daudz, turklāt ne visas grāmatas bija pietiekami kvalitatīvas. Milzu lērums tā sajauca dažam bērnam galvu, ka viņi sāka ticēt, ka tāda pasaule, kas redzama filmās un grāmatās patiešām pastāv. Trūka otras puses, kas parādītu lietas, darbus un vērtības īstajā gaismā. Jā, mums ir brīnišķīga klasika, bet vairums bērnu nesaprot tās senatnīgo valodu un nav redzējusi ne tādas lietas, ne darbus, ne cilvēkus, par kuriem stāsta pagājušā gadsimta autori.
Otrs “bet” ir laikmeta radīts. Daudziem bērniem mazotnē neviens nekad nav lasījis priekšā, viņi auguši ar televizoru, datoru, telefonu. Ar daudziem neviens pat lāga parunājies nav. Viņi pie labākās gribas nevar izprast garu un sarežģītu tekstu. Arī tādu māksliniecisku ne. Bet kur ir grāmatas, kas vieglāk lasāmas? Nekā. Kaut izstiepies.
Izstiepties negribēju un sapratu, ka kaut kas lietas labā jādara un nekas cits neatliek – jāraksta pašai. Kā? Padomu deva vecais labais Blaumanis. Uz ledus gabala gan pazīstamus ļaudis netupināju, ņēmu vienu no savām audzinātajām klasēm un ieliku neparastos apstākļos. Kā šie tur sāka šiverēt! Knapi spēju pierakstīt. Centos rakstīt vienkārši, lai viegli uztvert. Kad grāmata iznāca pirmoreiz, izrādījās, ka tā ir pa prātam ne tikai pusaudžiem un jauniešiem, bet arī krietni vecākiem cilvēkiem, to skaitā pedagogiem. Nedaudz palabotu un papildinātu to laižam klajā ar māsas zīmētām ilustrācijām. Laikam jau īstajā brīdī bijām šo plānu iecerējušas.
Vēsma Krūmiņa, skolotāja –
Neesmu gan mērkauditorijas vecuma grupā, bet grāmatās situācijas un sekojošie notikumi pārsteidza un lika aizdomāties gan par cilvēku attiecībām, gan visuma procesiem.
Lila, janisroze.lv 2018. gads –
Otrā daļa pirmajai grāmatai “Ala” nelika vilties. Apbrīnojami dzīvs, spilgs, aizkustinošs, reālistiski uzrakstīts stāsts! Šķiet, ka šīs abas grāmatas ir labākais ko esmu lasījusi no latviešu rakstnieku darbiem. Fantāzijas/fantastikas žanrā pavisam noteikti! Nekas pagaidām nestāv blakus šim burvīgajam stāstam! Gaidu arī trešo daļu!
Vaira, goodreads.com 2019. gads –
Tāpat nejautājiet, kādēļ lasu pusaudžu romānus. Šis noteikti nav darbs, ko nolikt blakus Maze Runner, Hunger Games, Twilight vai citiem grāvējiem, bet ziņa, ka tikko iznākusī 2.daļa, ieinteresēja un joka pēc nopirku grāmatas elektronisko versiju. Tik tiešām aizraujošo piedzīvojumu grāmatā gaužām maz un Martas tēls, kā arī viss grāmatas stils ik teikumā tiešām liek iedomāties absolūti stereotipisku pensijas vecuma skolotāju, kas turpina tāda būt arī ārpus klases un izglābj pasauli vai vismaz cilti ar sakniebtām lūpām, šiverējoties un sūdzoties par jauno paaudzi. Toties tur, liekas, ir arī grāmatas šarms – viegls stāstījums, pazīstama ainava un tīra ziņkāre, kā tad viss notiktu pasaulē bez elektrības un citiem izgudrojumiem un tik tikko no skolas sola izceltiem jauniešiem. Jā, der arī kā rokasgrāmata apokalipses gadījumiem Latvijas laukos. Noteikti ieteiktu lasīt pirms-tīņu vecumu bērniem – ja ne pašiem, tad priekšā. Un noteikti tajā skolotājas balsī.
Marika MO, janisroze.lv 2017. gads –
Apokalipse Latvijā vai visā pasaulē? Tikai mazliet mistiski likās, kad nogranda stiprs sprādziens vai nogruvums, kad mistiski pzauda lielākā daļa cilvēku, aiz sevis atstājot tikai drēbju kaudzītes…
Marta, janisroze.lv 2018. gads –
Viennozīmīgi vislabākā pēdējā laikā izlasītā grāmata! Noteikti vislabākā latviski sarakstītā grāmata fantastikas žanrā (nu ja to tā var saukt, jo vienīgā “fantāzija” stāstā ir izmēğinātais jaunais ierocis pret cilvēci) un izdzīvojuši tikai tie, kam brīnumainā kārtā tajā brīdī ir izdevies patverties zem zemes, pagrabā vai….alā. Jauši vai nejauši bet….izdzīvojušajiem dzīve turpinās. Ko darīt tālāk?! Kā dzīvot un izdzīvot?! Vai bariņš skolēnu ir vienīgie dzīvi palikušie vai ir vēl arī citi?! – Lasi, uzzini un es apsolu – nenožēlosi!!!
Lauma Lauriņa –
Esmu lasījusi gan manuskriptu un jau gatavu grāmatu. Ja godīgi neatceros kāda bija atšķirība, bet zinu vienu, abus izlasīju ar vienu elpas vilcienu. Man ļoti patīk kā Māra raksta. Viņa māk ļoti interesanti ietērpt savus stāstus. Man alas sprādziens mazliet asocējas ar covid pašu sākumu, kad visi sēdēja savās mājas un nebāza ārā degunus, iepirka pārtiku….
Paula Retiķe, 11. klases skolniece –
Ļoti piemērota grāmata jauniešiem. Viegli uztverama un saprotama. Noteikti ieinteresē lasītāju ar katru lapas pusi arvien vairāk un vairāk. Ieteiktu visiem izlasīt.
Krišs Treikals, 12. klases skolnieks –
“Ala”, tas ir stāsts jauniešiem, kas cīnās ar motivācijas trūkumu un slinkumu, bet, manuprāt, stāsts aizraus katru, kas vēlēsies zināt to, kas notiks tālāk. Mēs neviens nevaram pareģot, kas notiks pēc dažām minūtēm, dienām vai gadiem un grāmata pierāda, cik ļoti nesagatavota sabiedrība būtu, ja notiktu TAS.
Kaija Brisone, skolotāja –
Māras Ozolas grāmatā ,,Ala” ir pietiekami daudz notikumu un pārsteigumu, lai lasītājs nespētu nolikt grāmatu malā. Sižeta pavērsieni mani aizrāva līdz pat pēdējai lappusei.
Gusts, 5. klases skolēns –
Man visinteresantākais likās tas, ka viņi sāka, varētu teikt, jaunu ēru. Un viņiem bija jāsastopas ar visādām grūtībām, lai sasniegtu savu mērķi.
9. klases skolēns –
Šī mācību gada sākumā esmu izlasījis Māras Ozolas grāmatu “Cietoksnis”. Esmu patīkami pārsteigts, jo tā bija pirmā grāmata, kuru lasot baudīju un arī sekoju visiem notikumiem līdzī. Izlasot grāmatu, varēju viegli visu pārstāstīt, un pat prezentēt klases priekšā. Turpmāk gribu izlasīt arī citas viņas grāmatas. Tāpēc vēlos, lai to tulkotu citās valodās, lai citi pasaules iedzīvotāji varētu izlasīt.
Inita Embrahte, skolotāja –
Manuprāt Māras Ozolas stāsts “Ala” ir aizraujošs piedzīvojums ne tikai jauniešiem, bet arī pieaugušajiem. Lasīju stāstu ar aizrautību divās brīvajās dienās, pirms vairāk nekā gada un pirmajā darba dienā Latviju un pasauli pāršalca ārkārtējā pandēmijas situācija Covid-19 ēnā. Sirreāla sajūta mani nepameta vairākas dienas. Nekas nav neiespējams! Bailes, neziņa…